KĀ ARSENICUM PATOLOĢIJA PALĪDZĒJA PAMATOT FREIDA PSIHOANALĪZI

Dr. Vangelis Zafiriu

 

Raksts uzrakstīts 1944.–95. gadā, publicēts 1995. gadā Eiropas Starptautiskās Klasiskās homeopātijas akadēmijas žurnālā.  

 

Terminu ‘psihoanalīze’ veido divi grieķu vārdi: ‘analīze’ un ‘psihe’ ar nozīmi dvēsele, raksturs, individualitāte, garīgā dzīve. Psihoanalīzes kā viengabalainas, pabeigtas teorijas veidošanās ir ilglaicīgs process, kas prasīs gadus, līdz tā būs pabeigta. Slavenais ‘Edipa komplekss’ un termini ‘zemapziņa’ un ‘libido’ ir šīs teorijas daļas. Terapijas laikā pacients horizontālā stāvoklī guļ uz kušetes, bet psihoanalītiķis sēž aiz pacienta galvas.

Psihoanalītiķi savā darbā fanātiski cenšas pierādīt šīs analīzes formas ticamību, bet kritika un strīds, ko izraisīja šī teorija un kas eksistē no psihoanalīzes dzimšanas līdz mūsdienām, ir pietiekami nozīmīgi.

Homeopātija šajā gadījumā, kad ir vajadzīga psihoanalīze, tāpat kā daudzos citos, var būt precīzs instruments mūsu rokās, ar kura palīdzību mēs pacentīsimies šajā rakstā parādīt, kā sasniegt īstenību.

Es pamatoju šo rakstu ar to, ka katrs gara darbs ir tā radītāja atspoguļojums. Šis novērojums ir patiess arī psihoanalīzes gadījumā. Analoģija, kas eksistē starp psihoanalīzes saturu, struktūru un praksi, kā arī Freida personības iezīmēm un stila savdabību, pierāda to. Psihoanalīzi izdala kā pašu dogmatiskāko personības teoriju psiholoģijā, un tā atspoguļo vienu no Freida rakstura īpašībām. Dogmām piemīt nesagraujami ierobežojumi galvenokārt tāpēc, lai radītu aizsardzību, ko Arsenicum album meklē visu dzīvi, jo brīvība ietver sevī briesmas, bīstamību, apdraudējumu.

Psihoanalītiskās prakses sistēma ir strikti noteikta: ir precīzs visu pienākumu apraksts, kas jāievēro abiem dalībniekiem attiecībā uz biežumu, ilgumu, samaksu un pat konkrētu pozīciju, ko abiem – pacientam un analītiķim – ir jāuztur seansa laikā. Visas vienošanās un likumi figurē ar nosaukumiem kontakts un savienība, tas nozīmē terapeitiskais kontakts un terapeitiskā savienība. Šie termini mums atgādina tirdzniecības darījumu vai militāras pārrunas. Freids pievienoja vēl vienu ierobežojumu jau minētajiem: lai attiecību formalitāte starp terapeitu un pacientu sasniegtu n–to pakāpi, pacients uzlūko terapeitu kā nedzīvu spoguli, kurā vienkārši skatās uz savu atspulgu.

Pamēģināsim dod pirmo interpretāciju par šo jautājumu: rubrika repertorjā „nemiera pilna, satraukta kaut kā gaidīšana” satur tikai vienas zāles Arsenicum album. Ko jūs vēl varat sagaidīt no spoguļa?

Psihoanalītiskā prakse, kā jau minēju, pieprasa, lai pacients guļ uz muguras, bet analītiķis sēž pie viņa galvgalī drošā attālumā – pozīcijā, kas ļauj viņam kontrolēt visas pacienta psihiskās un emocionālās reakcijas, tajā pašā laikā viņš pats paliek neaizsniedzams pat pacienta skatam. Vispārzināms, ka Freids nespēja skatīties tieši virsū, un Arsenicum album ir vienīgais izdalītais līdzeklis trešajā pakāpē rubrikā „necieš, nepanes tiešu skatienu”.

Terapeita pozīcija ir daudz drošāka, salīdzinot ar pacienta pozīciju. Taču Freidam ar to nepietika un viņš lika pacientam gulties uz muguras, kas klasiskajā brīvajā cīņā, tāpat kā kara mākslās norāda uz to, ka oponents ir pilnībā „atbruņots”.

Tieši no šīs drošās pozīcijas Freida sekotāji sāk rūpīgi analizēt savu pacientu, darot to piecas reizes nedēļā, no pieciem līdz desmit gadiem. Te mēs varam piezīmēt detaļu jeb sīkumu virsroku, sava veida rūpīgumu (Arsenicum album), tāpat kā šīs metodes nepilnību.

Freids uzskata, ka psihiskie simptomi, citiem vārdiem, redzamais pretinieks (ienaidnieks) ir tikai maska, ko nēsā reālais pretinieks, kurš paslēpies tumsā, „bezapziņā”. Freids sākumā cenšas atklāt šo slēpto ienaidnieku, un atklājot, padarīt to mazāk bīstamu, pēc tam cenšoties to pacelt apziņas līmenī.

Viņš no noteikta satraukuma, nemiera, ieskaitot atslēgas simptomu Arsenicum, ir tuvojošos briesmu sajūtā. Freids cenšas briesmas no neskaidrām pārvērst acīmredzamās.

Viņš uztver apkārtējo pasauli kā naidīgu un draudīgu, un tas izaug no personīgās bērnības. Freids raksta, ka „… bērns aug un atklāj, ka tas ir liktenis – vienmēr nepalikt bērnam, un ka viņš nekad nebūs spējīgs dzīvot bez nezināmu un daudz augstāku spēku aizsardzības…”

„… mēs jau zinām, ka bērna satraucošais bezpalīdzības iespaids rada vajadzību pēc aizsardzības, un atklājums, ka šī bezpalīdzība turpināsies visu dzīvi, rada nepieciešamību pieķerties tēvam stiprāk…”(viņš ar to domā Dievu).

„… vīrietis nevar palikt bērns visu dzīvi, beigu beigās viņam ir jāiet naidīgajā pasaulē…”

„Libido tiecas uz narcistisko vēlmju pusi un piesaistās objektiem (personas nozīmība!), kuri spēj apmierināt šīs vajadzības. Tā māte, kura remdē izsalkumu, kļūst par pirmo aizsardzību pret visām ārējās pasaules neskaidrajām, briesmīgajiem bailēm. Viņa kļūst par pirmo aizsardzību pret netaisnīgumu.”

MMB Dž. Vitulka aprakstītais „Arsenicum jūt sevi vāju un bezspēcīgu, acīmredzot naidīgajā pasaulē…”

Uztverot apkārtējo pasauli caur savu personīgo satraukumu, Freids cenšas ne tikai iespiest visus psihiskos satraukumus šajā šaurajā rāmī, bet arī cenšas interpretēt reliģiozās un sociālās struktūras no šāda skata punkta. Viņš interpretē un apspriež visu saskaņā ar savu personīgo realitāti, tādā veidā pieturēdamies maldiem, ka viņš ir spējīgs visu kontrolēt. Tā ir dominējošā nepieciešamība Arsenicum album.

Uzrakstot to, ka „dzīves nedrošība ir tā, kas apvieno cilvēkus kopienās un aizliedz slepkavību…”, Freids demonstrē abas savas raksturīgākās īpašības un atslēgas simptomus Arsenicum album: viņa nedrošība un vēlme nogalināt.

Apstiprinot mūsu pieņēmumus, viņš turpina „civilizācija radījusi likumu, kas aizliedz nogalināt kaimiņu, kuru jūs ienīstat vai uzlūkojat kā šķērsli savā ceļā, vai kurš „uzlicis aci” jūsu privātīpašumam.”

„Slepkava izraisa cietušo radinieku atriebību, kā arī melnu skaudību tiem, kuri cenšas apslāpēt sevī tādu pašu vēlmi.”

Zīdainis pēc Freida, piedzimst bezpalīdzīgs un vārgs, aplenkts ar visapkārtesošām briesmām un potenciāli letāliem vides kairinājumiem. Pirmajos dzīves gados viņa izdzīvošana pilnībā ir atkarīga no tiem, kuri par viņu rūpējas.

Viņa uzstājīgums uz šo tēmu liekas neizskaidrojams, ja nesapratīsim viņa pastiprināto Arsenicum album tipa jutību pret kairinājumiem. Dž. Vitulks piebilst, ka „…šī briesmu sajūta dominē Arsenicum album no pašiem agrākajiem šīs patoloģijas momentiem”.

Objektīvais ceļš šīs tēmas izklāstā ir tajā, ka zīdainis ir dabīgi neievainojams, uzbrukumiem nepieejams, viņš neiekrīt pasaulē no debesīm, „viņš piedzimst no diviem vecākiem, veidojot ar viņiem vienu veselumu – ģimeni, un ieņem prioritāti vecāku iedzimtajā tieksmē ne tikai aprūpēt, bet arī aizsargāt,” kā arī vēl ko dārgāku –mīlestību (kas nav Freida pieredzē).

Psihoanalīzē apgalvo, ka visi bērni no dzimšanas līdz piecu gadu vecumam iziet cauri trim psihosenciālām attīstības stadijām: orālajai (no dzimšanas līdz 1 gadam), anālajai (no 1 līdz 3 gadiem) un Ediba jeb falliskajai stadijai (no 3 līdz 5 gadiem).

Orālās stadijas laikā bērns gūst labsajūtu, pirmkārt, ar savu orālo piesaistīšanos pie mātes krūts, un, otrkārt, arī citiem objektiem, piemēram, saviem pirkstiem. Nepilnīga šīs stadijas pārvarēšana noved pie sekojoša rezultāta – atkarības un piesaistes, kas raksturīgas pieaugušam cilvēkam (raksturīgs saskares paņēmiens Arsenicum album). Zīdaiņa atkarība ir piespiedu atkarība, kas pilnībā sakrīt ar Arsenicum album atkarību. Dž. Vitulks izmanto šo īpašību, lai atšķirtu Phosphorus no Arsenicum album, tāpēc, ka abi izrāda lielu uztraukumu par veselību. „… ja Phosphorus lūgs pēc palīdzības, tad Arsenicum album to pieprasīs.”

Anālās stadijas periodā labsajūta izriet no attiecīgās ķermeņa daļas, pateicoties atvieglojuma sajūtai, kas seko pēc attīrīšanās, kā arī pateicoties mātes pamudinājumam, kad attīrīšanās notiek piemērotā vietā un vajadzīgajā laikā. Nepabeigta šīs stadijas pārvarēšana vai arī fiksācija pieaugušam cilvēkam izpaudīsies kā tendence aizturēt (galvenokārt skopums un kolekcionēšana), kā arī izvēlīgums, kaprīzums, kas ir labi zināma Arsenicum album simptomatoloģija.

Trešā un vairāk zināmā ir Edipa stadija: zēns jau trīs gadu vecumā atklāj, ka var gūt labsajūtu no ģenitālijām, un attīsta sava veida seksuālu vēlmi iegūt savu māti, uzlūkojot tēvu kā neieredzamu sāncensi, un viņam rodas bailes, ka tēvs uz to var noreaģēt tā, ka kastrē viņu („Edipa komplekss” vai „bailes no kastrācijas” saskaņā ar psihoanalītisko terminoloģiju.)

Šajā stadijā atklāto ideju kopums, tāpat kā visā Freida teorijā ar patoloģiju Arsenicum Album un Freida personiskajām īpašībām, ir vairāk nekā iespaidīgs.

1.Vēlmi iegūt māti kā „objektu libido pielikumam”, Dž.Vitulks īpaši norāda uz Arsenicum album tendenci.” Viņš kā individualitāte tiecas pēc sakārtošanas, īpaši cilvēku savešanas kārtībā. 2. Slepkavnieciskais naids pret tēvu – sāncensi. 3. Bailes no kastrācijas.

Pēc Freida biogrāfu liecībām viņš pats bija tik ļoti pieķēries savai mātei, ka nevarēja pieļaut domu dalīt viņu ar kādu citu. Viņš reaģēja uz jebkuru iespējamo sāncensi ar milzīgu naidīgumu. Tā, viņš sapņoja par sava mazākā brāļa nāvi, kas tiešām notika, un kas lika Freidam justies vainīgam.

Šis skumjais notikums palīdz saprast, kāpēc Arsenicum album atrodas rubrikā „nemiers, ka it kā esi vainīgs noziegumā”.

Freida jūtas pret tēvu arī bija galēji naidīgas. Aizkavēdamies frizētavā, viņš nokavēja sava tēva bēres, un vēlāk, kā pats rakstīja, nenožēloja to, kaut būtu vajadzējis. Dīvaini, bet viņš apraksta tēva nāvi kā „pašu jūtamāko zaudējumu savā dzīvē”, kas viņu satrauca ilgu laiku.

Viņa bēdas šķiet racionālas, jo: 1) viņš pazaudēja vienu no saviem uzturētājiem, 2) viņš juta vainu par naidīgumu, ko izjuta pret savu tēvu, kad viņš vēl bija dzīvs, 3) tēva nāve pastiprināja viņā pašā jau esošās bailes no nāves.

Acīm redzot trešais faktors bija iemesls, kas pamudināja viņu sākt pašanalīzi dažus mēnešus vēlāk, 1897. gadā.

Viņš katru vakaru pirms gulētiešanas 30 minūtes veltīja pašanalīzei un nodarbojās ar to līdz pat nāvei 1939. gadā. Šī precīzā noteiktas programmas izpildīšana ir vēl viens piemērs viņa rūpīgumam. (Arsenicum album).

Pirmos gadus Freids savu rakstisko pašanalīzi adresēja Vilhelmam Flīsam, tuvam draugam un līdzgaitniekam, kurš ieņēma daudz augstāku sociālo un profesionālo stāvokli, par kuru Freids bija sajūsmā un uz kuru varēja paļauties.

Pēc O. Manoni domām Freids izmantoja Flīsu un paļāvās uz viņu. „Cilvēki, ar kuriem Freids sarāva attiecības, bija tie, no kuriem viņš daudz ko gaidīja.”

Esencē rakstīts, ka „… jebkurā saskarsmē jau no paša sākuma, Arsenicum album sagaida abpusēju apmaiņu. Kad Artsenicum album dod, viņš sagaida, ka vienmēr dabūs kaut ko pretī, un tas kļūst acīm redzams gadījumā, ja atpakaļ atdeve nenotiek.”

Ilgu laiku Freids bija Flīsa likuma – „Par vispasaules periodiskuma likumu” – ietekmē, kas saistīts ar nāvi un kam jāatbilst visiem dzīvajiem organismiem. (Abas koncepcijas – periodiskums un nāve – ir patoloģijas Arsenicum album pamats.)

Izejot no šīs teorijas, Flīss paredzēja, ka Freids mirs 1907. gadā (izdarīja kļūdu par 32 gadiem!) Šo paredzējumu nobaidītais Freids saņēma laikā, kad ideja par paša nāvi viņu jau bija paņēmusi savā varā.

  1. gadā viņš raksta: „Esmu aizņemts ar aprēķiniem, kas man jāizdara dzīves laikā. Egoistisku iemeslu dēļ (lai dzīvotu ilgi) es iesēšu šaubas, atvairot Flīsa atzīmes” un noslēdz, ka viņa nāve būs 1917.–18. gadā, kļūdoties par 22 gadiem. Viņš sāka izmeklēšanu par viņam paredzēto nāvi 1899. gadā, kad pabeidza grāmatu „Vārdu skaidrojums” (Толкование снов), kas, kā viņam likās, „bija šedevrs”, un, tā kā dzīvē jau viss izdarīts, tad viņš var nomirt. Gandrīz katrs incidents turpmāk tika uzskatīts kā norādījums uz nāvi”(K. Monte „Zem maskas” (Под маской) 100. lpp.).

Nodaļā, kurā tiek apskatīta māņticība (līdzīgi tam, ko viņš domāja par savu nāvi) vienā eksemplārā no viņa paša grāmatām, Freids uz lappuses maliņām raksta, „neirotiska piespiedu māņticība” (līdzīga viņam pašam piemītošajai), savā kodolā ietver „nogalinošas dusmas, niknumu pret mīļoto cilvēku, niknumu, kas tiek apspiests (nogalināt ko mīlamu, Arsenicum abum).

Kas par jocīgu domu, un tajā pašā laikā spilgts Arsenicum album apraksts. Freids mēģina savienot divus atšķirīgus pataloģijas posmus, un viņš eksperimentē ar sevi: viņa bailes no nāves un vēlme nogalināt! Manuprāt, Arsenicum album būtība ir nāves koncepcija visās tās formās un izpausmēs: nāves bailes; nāves vēlme; vēlme būt nogalinātam; tieksme uz pašnāvību; bailes no nogalināšanas; nāves sajūta; domas par nāvi; agonija nāves priekša; halucinācijas, ka viņš tūlīt var nomirt; halucinācijas, mirušu ķermeņu redzēšana; nāves priekšnojauta; nāvīgs satraukums, ka it kā būtu izdarījis pašnāvību; riebums pret dzīvi, „viņš līdzīgs līķim”; līķu smaka; gangrēna; visa mana iekšiene mirst; sapņi par miroņiem, nāvi. Visi šie simptomi ņemti no Sintēzes un attiecas uz Arsenicum album. Šī koncepcija ir posms, kas savieno divus augstākminētos simptomus – nāves bailes un vēlmi nogalināt.

Bailes no nāves Freidam pirmo reizi parādījās bērnībā un turpināja parādīties pieaugušā dzīvē, viņš bija ļoti noraizējies par nepatīkamām sajūtām sirds rajonā un nelielām sāpēm, jo domāja, ka tās novedīs pie agras nāves.

Viņš raksta, ka tad, kad viņam bija 6 gadi, viņa māte paskaidroja, ka „mēs visi esam taisīti no „zemes” un mums zemē jāatgriežas. Šī ideja Freidam tik ļoti nepatika, ka viņa mātei nācās paberzēt plaukstas vienu pret otru, lai parādītu ādas gabalus, kas radās berzes rezultātā, kā pierādījumu viņas iepriekš teiktajam. Freids raksta, ka jutās ļoti izbrīnīts, kad vēlāk izdzirdēja vārdus: „Dabai no jums pienākas nāve”.

Šim notikumam vajadzēja būt pamudinošam iemeslam tik ātrām bailēm no nāves viņa dzīvē.

Tikai salīdzinājumam es citēju līdzīgas, vēl viena ievērojama personības teorijas radītāja, Karla Junga atmiņas. Viņu, pretstatā Freidam, pievilka nāves parādības, tās noslēpumainā nenoteiktība.

Viņš atceras, ka pirmo reizi šī interese parādījās, kad viņam bija 4 gadi, un viņš atrada noslīkuša vīrieša ķermeni, kas bija pusaizbērts ar smiltīm upes krastā. Kad viņam pateica, ka atraduši 14 noslīkušus cilvēkus, tas viņu neatturēja no vēlmes paskatīties uz viņiem. Tāpat viņam bija interesanti vērot, kā kauj cūku, par pilnām šausmām viņa mātei.

Šie notikumi Freida un Junga dzīvē ir labi piemēri tam, ka diviem cilvēkiem ar atšķirīgām nosliecēm ir pilnīgi atšķirīgas reakcijas uz vienu un to pašu stimulu.

Kad Freidam nāves bailes sasniedza virsotni, viņš beidza smēķēt savas iemīļotās cigaretes, tikai lai sāktu tās smēķēt vēlāk, jau tiešām pirms pašas nāves. Interesanta sakritība ir tajā, ka viņa nāvi izraisīja lūpas vēzis. Arsenicum album ir viena no nedaudzajām zālēm rubrikā „lūpas vēzis” pasvītrota divreiz. Atkarība (orālā tipa saskaņā ar viņa paša teoriju), nemierīgums, kas izteikts ar stipru tieksmi pēc smēķēšanas visā viņa dzīves garumā, arī norāda uz Arsenicum album.

Viņa tendence būt atkarīgam no jeb kā bija acīm redzama, kad viņš ilgu laiku bija aizrāvies ar kokaīna lietošanu.

Nāves spēks viņā bija tik dominējošs, ka Freids ir vienīgais, kurš iekļāva to instinktu kategorijā un rakstīja „par nāves instinktu”, kas eksistē katrā. Kas par sakropļotu, sagrozītu dzīves izpausmes uztveri!

Labi zināms, ka instinkta spēks piemīt tikai parādībām un tendencēm, kas uztur un attīsta dzīvi (pašsaglabāšanās instinkts kalpo viena cilvēka dzīvē, radīšanas un mātišķuma instinkts kalpo dzīvesveidam).

Kad viņš izmisīgi domā, „vai ir kaut kādas cilvēciskas sajūtas, ar kurām katrs var salīdzināt nāves sajūtu” viņš atklāj, ka tas nepakļaujas nekādai loģiskai analīzei un ir iespējams tikai pie mirušā augšāmcelšanās!

Tāda veida analītiska pieeja mēģinājumā saprast „kur viņš atrodas”, ir rubrikā „teoretizēšana” un nozīmē stāvokli pielietot Arsenicum album.

Šis nav rets gadījums, kad cilvēki izveido teoriju vai ideoloģiju uz savas personīgās patoloģijas. Freids gāja pat tālāk: viņš to ieteica kā apbruņojumu izzināšanai un psihiskajai terapijai(!), kas piemērota visiem un pat izskaidro sociālās un reliģiozās parādības.

Saskaņā ar K. Monte, Freids atradās stipras kaislības varā būt sava likteņa saimniekam (nepieciešamība kontrolēt Arsenicum album), faktam, kam saskaņā ar autora viedokli vajadzēja spēlēt svarīgu lomu viņa lēmumā sākt pašanalīzi. Sajūta, ka satraukumi ir tie, kas ved pie nepieciešamības kontrolēt, un tas atslēgas simptoms ir Arsenicum album.

Stāsta, ka aizdomīgā Freida liktenis izsita pēdējo collu „drošības paklājā” zem rietumu civilizācijas kājām. Šis process sākās krietni ātrāk – kad Koperniks pateica, ka zeme nav Visuma centrs, un ko papildināja Darvins, kad noskaidroja, ka cilvēks nestāv ārpus dzīvās pasaules, un nav radības kronis, bet ir tikai nejauša evolūcija no zivs vai pērtiķa. Freids noslēdz šo triloģiju, atklājot, ka cilvēka dzīve ir „nejauša” un nav kontrolējam viņam pašam vai viņa „brīvajai gribai”. Tā visdrīzāk ir kontrolējama spēkiem, kas izaug no neapzinātā.

Daži rakstnieki (Monte, Stolorovs, Etvuds, Mosaks, Kopi) cits pēc cita norādīja uz to, ka viņi atklājuši daudz sakritību psihoanlīzes teorijā ar paša Freida personības īpašībām. Es centos parādīt, ka no vienas puses ir psihoanalīzes teorija, struktūra un prakse, bet no otras paša Freida patoloģija. Abas šīs parādības atrod savu similium Arsenicum album aprakstā, pirmais ir pēdējā produkts un atspulgs.

Tāda veidā mēs atklājam, ka patiesa reālā psihoanalīzes apjoma izpratne var tikt sasniegta, pielietojot līdzekļus, ko mums piedāvā homeopātija.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *